Par mums · Vēsture

LKKL Vēsture

Edgars dzimis 1969. gadā Ķengaragā un dožo slieksni pirmo reizi pārkāpa otrajā klasē — 1977. gadā, uzsākot karatē treniņus sporta klubā «Junostj» («Юность») Sergeja Panteleimona vadībā. Tajā laikā Rīgā dominēja «SENE» («СЭНЭ») stils — viens no pirmajiem un savdabīgākajiem padomju karatē virzieniem.

Jau no pašām pirmajām dienām Edgars sevi apliecināja kā ārkārtīgi mērķtiecīgu un disciplinētu audzēkni, neizlaižot nevienu pašu treniņu.

Karatē aizliegums un pirmie soļi cīņas mākslā

1980. gadu sākumā Padomju Savienībā sākās pirmie ierobežojumi: ar karatē tika aizliegts nodarboties bērniem līdz 16 gadu vecumam. Neskatoties uz to, Edgaru kā jaunāko, taču vienu no neatlaidīgākajiem audzēkņiem, treneri pārcēla uz sporta klubu «Dinamo» pašā Rīgas centrā.

1981. gada novembrī visā PSRS teritorijā tika ieviests pilnīgs karatē aizliegums. Par treniņu organizēšanu un šīs cīņas mākslas pasniegšanu tika noteikta kriminālatbildība saskaņā ar Kriminālkodeksa 219. pantu.

Tobrīd bija grūti saprast, kāpēc tas notika. Mūsdienās pastāv dažādas versijas. Viena no tām — strauji augošās popularitātes dēļ padomju vara karatē kustībā saskatīja potenciālu apdraudējumu. Sporta klubi pulcēja fiziski spēcīgus, disciplinētus cilvēkus bez kaitīgiem ieradumiem ap autoritatīviem skolotājiem — sensejiem, veidojot autonomu kopienu, kas spēj kļūt par alternatīvu ietekmes sistēmu.

Neskatoties uz aizliegumiem, trenēties gribētāju skaits turpināja pieaugt. Daudzi entuziasti nogāja pagrīdē, turpinot nodarbības un veidojot nelegālas grupas. Šo ceļu izvēlējās arī Edgars.

1984. gadā viņš atsāka cīņas mākslu treniņus Valentīna Vasiļjeva vadībā. Edgars joprojām ar dziļu cieņu atceras savu skolotāju kā izcilu meistaru, kurā inteliģence un augsts garīgums apvienojās ar patiesu cīnītāja spēku. Tobrīd Edgaram bija tikko apritējuši 14 gadi.

Viņš trenējās vienā grupā ar tolaik jau pazīstamajiem brāļiem Sokoloviem, Borisu Terjuhagovu un citiem spēcīgiem cīnītājiem. Laika gaitā viņš kļuva par viņiem līdzvērtīgu konkurentu.

Treniņi bija īsta izdzīvošanas skola. Pēc smagiem sparingiem un fiziskajām slodzēm grupā palika tikai tie, kuri spēja izturēt un nesalūzt. Tajā posmā nodarbības norisinājās ārkārtīgi skarbi, praktiski bez noteikumiem — tika atstrādāti pat sitieni cirksnī un acīs. Edgars ar pateicību atceras šos laikus, uzsverot, ka tieši tad tika ielikts viņa Gara pamats. Tas bija viņa kā cīnītāja visstraujākās izaugsmes posms, kad galīgi nostiprinājās attieksme pret pilnu kontaktu kā pret patiesības pārbaudījumu.

Spēcīgāko meklējumos

Sajutis spēku, Edgars meklēja iespēju pārbaudīt prasmes praksē. Viņš apmeklēja dažādas cīņas mākslu skolas un izaicināja uz dueļiem spēcīgākos Latvijas cīnītājus.

Edgars cīnījās ar Fišera vadītās Džītkundo (Jeet Kune Do) skolas pārstāvjiem — šīs cīņas norisinājās Biķernieku mežā un Dārziņos. Viņš tikās arī ar Nikolaja Strigina pankrationa cīnītājiem «Selmaš» zālē. Rumbulas mežā notika cīņa ar Romānu Saltikovu — tagadējo Kanādas Godzju-rju karatē izlases treneri (tolaik Romāns bija Māra Ābiļeva SENE skolas audzēknis). Pēc šīs cīņas viņi kļuva par tuviem draugiem, un vēlāk Edgars bija vedējs Romāna kāzās.

Pirmais oficiālais turnīrs un Kjokušinkai ceļa sākums

1990. gadā beidzot radās iespēja oficiāli pārbaudīt spēkus sacensībās. Tas bija pirmais Latvijas čempionāts pēc aizlieguma atcelšanas, kas notika pēc formāli bezkontakta WUKO noteikumiem, lai gan sitieni korpusā tika atļauti pietiekami spēcīgi.

Apstākļu sakritības dēļ Edgars izgāja uz tatami drauga dāvinātā Kjokušinkai kimono. Tobrīd viņš par šo stilu nezināja gandrīz neko un nenojauta, cik cieši visa turpmākā dzīve būs saistīta tieši ar Kjokušin.

Labākajās Kjokušinkai tradīcijās Edgars tika diskvalificēts par pieļaujamā kontakta līmeņa pārsniegšanu, lai gan pirms tam bija pārliecinoši uzvarējis divas cīņas. Šo dueli iemūžināja prese — izšķirošā cīņa nonāca fotokorespondenta kadrā:

Edgars šo lēmumu uzskatīja par netaisnīgu un turpināja patiesības meklējumus. Iepazīstoties tuvāk ar leģendārā Masutacu Ojamas Kjokušinkai karatē sistēmu, viņš atrada tieši to, ko meklēja: bezkompromisa skarbumu, disciplīnu un nesalaužamu Garu.

Tajā pašā 1990. gadā Edgars sāka kārtot Kjokušinkai eksāmenus pie Ukrainas pārstāvja Igora Pivņa Nikolajevā. 1991. gadā viņš turpināja atestāciju Nikolajevā, bet pēc tam — pie Aleksandra Taņuškina Maskavā.

1991. gadā Edgars kopā ar cīņu biedru Antoņinu Bogačovu un Latvijas Karatē federācijas prezidentu Māri Ābiļevu nosūtīja vēstuli uz Masutacu Ojamas Honbu ar lūgumu uzņemt Starptautiskajā Kjokušinkai organizācijā (IKO).

Masutacu Ojama personīgi atbildēja ar vēstuli, apliecinot gatavību uzņemt Latvijas organizāciju, taču aptuveni pusgadu iepriekš tiesības pārstāvēt Kjokušinkai Latvijā jau bija saņēmis Džims Leslijs (Jim Leslie). Edgars un Antoņins mēģināja rast kontaktu ar Lesliju, taču principiālos attīstības jautājumos kopsaucēju atrast neizdevās, un tika pieņemts lēmums iet savu ceļu.

Tajā pašā laikā Anglijā Masutacu Ojamas skolnieks Stīvs Ārneils (Steve Arneil) izveidoja IFK federāciju. Tās filiāli Latvijā vairākus gadus vadīja Edgars, saņemot oficiālo starptautisko Budo pasi, bet vēlāk vadību nododot Antoņinam Bogačovam.

Ukrainas čempionāts un jaunu robežu pārvarēšana

Kjokušin gara pārņemts, Edgars turpināja savu Ceļu. Viņš startēja atklātajā Ukrainas čempionātā Hersonā — tolaik tā bija viena no spēcīgākajām izlasēm ne tikai Ukrainā, bet visā Padomju Savienībā. Edgars uzvarēja visās cīņās, izņemot vienu — dueli ar Vadimu Jakovenko, kur pretinieks bija vieglāks un uzvara ar tiesnešu lēmumu tika piešķirta vieglākajam cīnītājam. Šajā pašā turnīrā Edgars kļuva par uzvarētāju tamešivari, ar sitieniem salaužot visvairāk dēļu.

Taču ar to nebija gana. Edgars vēlējās pārbaudīt sevi citos noteikumos, paplašinot savas meistarības robežas. Šim nolūkam viņš sāka trenēties boksā klubā «Trudovije rezervi» («Трудовые резервы»), pielāgojot roku tehniku darbam boksa cimdos.

Tajā laikā strauju popularitāti iekaroja kikbokss, un uz tradicionālo karatē daudzi sāka raudzīties ar skepsi. Uztverot to kā personīgu izaicinājumu, Edgars kā Kjokušinkai skolas pārstāvis pieņēma lēmumu startēt pirmajā profesionālajā turnīrā «Dzintara Marss-90» pēc muaitai (taizemiešu boksa) noteikumiem. Pirms turnīra viņš kādu laiku trenējās pie trenera Ivara Sidoroviča. Tās bija pirmās nopietnās jaunās paaudzes cīnītāju sacensības Latvijā, kur vienā ringā satikās karatē, kikboksa un taizemiešu boksa pārstāvji.

Edgars izgāja cīņā pret Latvijas čempionu un Eirāzijas kausa ieguvēju Aleksandru Djačenko. Rīgas Vieglatlētikas manēžā valdīja pilnīgs anšlāgs: brīvu vietu nebija, un milzīgā skatītāju pieplūduma dēļ manēžai bija gandrīz neiespējami piekļūt. Cīņa noritēja pēc muaitai noteikumiem. Jau pirmajā klinčā Edgars satvēra pretinieka galvu un veica ceļgalu sitienu sēriju, no kuriem divi izrādījās izšķiroši. Par sarūgtinājumu ilgstošu baudījumu alkstošajai publikai, cīņa noslēdzās jau 26. sekundē.

Muaitai (Taizemiešu bokss)

Aptuveni gadu Edgars startēja pēc muaitai noteikumiem kluba «Marss» sastāvā Ivara Sidoroviča vadībā. Viens no spilgtākajiem viņa karjeras notikumiem bija profesionālā cīņa Gruzijā.

Svara starpība starp cīnītājiem bija aptuveni 25 kilogrami — protams, ne par labu Edgaram. Gruzīnu cīnītājs bija ievērojami garāks un bija PSRS junioru vicečempions boksā smagajā svarā. Cīņa sākās ar pretinieka agresīvu presingu. Edgars saņēma vairākus smagus sitienus un guva plašu hematomu acs rajonā. Jau pirmajā raundā no trieciena pret pretinieka ceļgalu viņš salauza pēdas pacēlumu.

Taču tas, kurš izgājis Kjokušin skolu, nepadodas. Neskatoties uz traumu, gruzīnu cīnītājs atkal un atkal attapās uz ringa dēļiem — pirmajā raundā viņš bija atdevis visus spēkus un izskatījās arvien bezpalīdzīgāks. Tiesneši darīja visu, lai aizvilktu savu novadnieku līdz cīņas beigām, un Edgars ar savu komandu saprata: uzvarai svešā laukumā vajadzīgs tikai tīrs nokauts. Nokautēt pretinieku neizdevās, un uzvara tika piešķirta ringa saimniekam, kuru vietējie dēvēja par «King-Kongu». Tomēr pēc cīņas vietējie līdzjutēji nāca klāt, lai izteiktu apbrīnu par Edgara drosmi. Pēc šīs cīņas viņš trīs mēnešus pavadīja ģipsī.

Edgars nekad nav dzinies pēc jostām, amatiem un tituliem un nekad to nav ieteicis saviem audzēkņiem. Vērts atzīmēt, ka Edgaram nepatika formālais kihons — no katām viņš praktizēja galvenokārt Sančin un Tensjo, uzsverot, ka Masutacu Ojama milzīgu nozīmi piešķīra tieši šai tehnikai.

Pēc veiksmīgiem startiem karatē un taizemiešu boksā Edgars trīs reizes gatavojās startēt Kjokušinkai turnīros: pēdējā PSRS čempionātā, Krievijas kausā un Slāvu valstu kausā. Tomēr liktenis trīs reizes liedza iespēju piedalīties šajos turnīros. Pieņemot to, Edgars nolēma sevi pilnībā realizēt savos audzēkņos.

Pirmais nopietnais audzēkņu starptautiskais triumfs

Pirmajam IFK pasaules čempionātam, kas 1997. gadā norisinājās Maskavā, Edgars sagatavoja savu audzēkni Vasīliju Stručkovu, kurš startēja absolūtajā svara kategorijā. Turnīrā Vasīlijs pieveica vairākus spēcīgākos pasaules cīnītājus un iekļuva pusfinālā, kur piekāpās nākamajam pasaules čempionam Jakovam Zobņinam.

Cīņā par 3. vietu Vasīlijs uzvarēja pieredzējušo Feliksu Tumazu (Felix Tumaza) — 2. dana meistaru, Eiropas Kjokušinkai čempionu un Anglijas kluba favorītu. Šis rezultāts kļuva par pirmo nopietno Latvijas komandas starptautisko sasniegumu tajos gados, vēlreiz apliecinot Edgara augstāko trenera klasi.

No komandas, ko dažādos gados vadījis Edgars, ir izauguši daudzi ievērojami cīņas mākslu līderi:

• Vitālijs Vasjanovs — Latvijas Ašihara karatē federācijas dibinātājs un vadītājs, 5. dans
• Roberts Hatmuļins — Latvijas Šidokan federācijas dibinātājs un vadītājs, 5. dans
• Tatjana Smertjeva — oficiālā IKAK pārstāve (Branch Chief) Latvijā, 1. dans
• Sergejs Nikoļskis — Krievijas vicečempions nažu cīņā, 1. dans
• Dmitrijs Grigorjevs — pasaules čempions kikboksā
• Vasīlijs Stručkovs — 1997. gada IFK pasaules Kjokušinkai čempionāta bronzas medaļnieks
• Ruslans Alijevs — Eirāzijas kausa pusfinālists
• un daudzi citi cienījami meistari.

Pārtraukums un atgriešanās cīņā

Pēc šī čempionāta Edgars uz desmit gadiem atstāja karavīra ceļu. Pārdzīvojis daudzus pārbaudījumus un saskāries ar 1990. gadu netaisnību, viņš iedziļinājās dzīves jēgas meklējumos kristīgajā mācībā. Taču sportu viņš nepameta: Ulbrokā par personīgajiem līdzekļiem izveidoja atlētikas zāli.

Ar laiku viņš kļuva par veiksmīgu uzņēmēju nekustamo īpašumu jomā, taču 2007.–2008. gada ekonomiskās krīzes un negodprātīgas konkurences dēļ zaudēja gandrīz visu. Viņa priekšā atkal radās jautājums par turpmāko ceļu, un tika pieņemts lēmums atgriezties pie trenera darbības.

Edgars vērsās pie sava bijušā audzēkņa Roberta Hatmuļina, kurš tobrīd bija Šidokan brančīfs Latvijā un 4. dana īpašnieks, ar lūgumu noorganizēt cīņu pēc K-1 noteikumiem. Roberts tolaik veiksmīgi rīkoja profesionālos turnīrus Shikon Pro. Cīņa notika pret uzlecošo Latvijas kikboksa zvaigzni Kristapu Zīli. Desmit gadi bez cīņu prakses lika par sevi manīt: cīņa izvērtās smaga, īpaši ņemot vērā gandrīz divdesmit gadu vecuma un ātruma starpību. Tomēr ar tiesnešu lēmumu uzvarēja skola un pieredze.

Pēc pusgada Edgars atkal kāpa ringā — pret Liepājas kluba «K-Sports» jauno cīnītāju Romānu Skibu (trenera Genādija Čekomazova audzēkni). Tā kā iepriekšējā cīņa izraisīja diskusijas, Roberts vēlējās redzēt neapstrīdamu rezultātu. Cīņa ilga visus piecus raundus.

Jau pirmajā raundā Edgars sajuta asas sāpes kreisajā sānā. Tobrīd viņš vēl nezināja, ka guvis plaušas plīsumu — pneimotoraksu. Taču padoties nebija viņa plānos: NEKAD NEPADODIES! Cīņa atkal noslēdzās ar Edgara uzvaru pēc tiesnešu lēmuma. Pēc cīņas stāvoklis pasliktinājās, un Ziemassvētkus viņš pavadīja slimnīcā, kur tika veikta plaušas operācija. Draugi vēlāk jokoja: «Uz tevi vispirms nauda jātaisa — jāapdrošina, un tikai tad jālaiž ringā».

Eiropas čempions veterānu vidū

Pēc gada Edgars nolēma atkal startēt sacensībās — šoreiz cita sava audzēkņa, Latvijas Ašihara karatē vadītāja Vitālija Vasjanova vadībā. Tas bija Eiropas čempionāts Ašihara karatē Rumānijā.

Edgars principiāli izgāja uz tatami ar balto jostu, uzskatāmi demonstrējot savu attieksmi pret regālijām: BŪT, NEVIS LIKTIES. Turnīrā Edgars aizvadīja trīs cīņas par Eiropas čempiona titulu veterāniem. Pirmās divas noslēdza priekšlaicīgi. Finālā viņš tikās ar pieredzējušo Uļjanovskas Kjokušin cīnītāju Sergeju Smirnovu un ar tiesnešu lēmumu izcīnīja uzvaru.

LKKL dzimšana

Pēc šī triumfa Edgars uzsāka Latvijas Kontakta Karatē Līgas izveidi un attīstību. Pirmais kopīgais treniņš norisinājās Ulbrokā, Līgo parkā. Tajā piedalījās Šidokan un Ašihara karatē pārstāvji, kā arī paša Edgara nelielais klubs, kurā tobrīd trenējās tikai četri cilvēki.

Sākotnēji treniņi notika tikai Ulbrokā, taču pakāpeniski Līga auga: atvērās filiāle Purvciemā, pēc tam — Ķengaragā, bet tagad durvis ver jauns dožo Juglā.

Audzēkņi sāka regulāri startēt sacensībās. Pirmais starptautiskais izbraukums norisinājās 2016. gadā uz Šveici: no sešiem dalībniekiem trīs izcīnīja godalgotas vietas — pirmo, otro un trešo. Tas atklāja jaunu posmu skolas sportiskajā izaugsmē.

Pasaules čempioni

Laika gaitā LKKL turpināja attīstīties un sasniegt arvien augstākas virsotnes. Mūsu klubā ir izauguši divi pasaules čempioni:

Par pirmo pasaules čempionu kļuva Marks Deniss Rauda, kurš izcīnīja KWF pasaules čempiona titulu Nīderlandē. Drīz šo panākumu atkārtoja Marija Skuloviča, kļūstot par IFK pasaules čempioni Vācijā.

Tajos pašos pasaules čempionātos arī citi mūsu cīnītāji izcīnīja godalgotas vietas: Ričards Neladuss ieguva otro vietu pasaules čempionātā Spānijā, Oļegs Klimovičs kļuva par pasaules vicečempionu Nīderlandē tajā pašā turnīrā, kur uzvarēja Marks Deniss Rauda. Kirils Stecs — daudzkārtējs pasaules čempionātu godalgoto vietu ieguvējs un viens no pieredzējušākajiem izlases cīnītājiem.

Jauns posms — WKB

Nelielai vietējai organizācijai ir grūti izdzīvot mūsdienu sporta pasaulē. Tāpēc Edgara mērķis bija izvest Līgu kvalitatīvi jaunā starptautiskā līmenī un reiz noorganizēt Latvijā Eiropas un pasaules čempionātus. Tika pieņemts lēmums iestāties pasaules mēroga organizācijā WKB — World Kyokushin Budokai.

Šis mērķis jau tiek īstenots: mēs esam izcīnījuši tiesības rīkot WKB Eiropas čempionātu Latvijā 2029. gadā. Turnīrs jau ir iekļauts organizācijas oficiālajā kalendārā. Tā ir milzīga atbildība un vienlaikus vēsturisks solis Latvijas Kontakta Karatē Līgas attīstībā.